Light in OM

Ceļojums caur čakrām – latvietes jogas atklājums Pēdējās deviņas nedēļas bija ne tikai fiziskas jogas prakses laiks, bet arī iekšējās pārmaiņas un personiskās izaugsmes periods. Izcilas sievietes kopā devās ceļojumā, kurā katra izpētīja savu tuvāko iekšējo un tālāko pasaules caur čakru sistēmu. Katra nodarbība bija veltīta konkrētai čakrai, sākot no pamata čakras līdz vainaga čakrai, kurai pievēršoties, tika meklēts emocionāls un enerģētisks līdzsvars. Fiziskie vingrinājumi tika veikti ne tikai kā ķermeņa stiepšana vai muskuļu stiprināšana, bet arī kā veids, kā uzlabot enerģijas plūsmu caur čakrām. Šie vingrinājumi palīdzēja mums atpazīt un apzināties savas ķermeņa slēptās iespējas un iemācīties uzticēties tā signāliem Viena no spēcīgākajām mūsu praksēm bija vadītās meditācijas. Vadītās meditācijas nodarbībās bija ne tikai relaksējošas, bet arī ļoti izaicinošas, jo tās mūs vedināja pārvarēt iekšējās barjeras un saskarties ar personiskajiem izaicinājumiem. Mēs izmēģinājām vairā...

  Iedvesmojoša transformācija: "Sievietes trešdienas" atklājums Vakar notika kaut kas burvīgs un transformējošs - pasākums "Sievietes trešdiena". Šīs dienas mērķis dot iespēju katrai uzsākt sevis iepazīšanas procesu.  Dejas enerģija Mēs uzsākām ar deju - spēcīgu un atbrīvojošu, kurā katra no mums atkal satika savu pirmatnējo Sievieti. Tā nebija vienkārši deja, bet gan ceļojums atpakaļ pie savas patiesās būtības, pieņemot arī to, ko esam uzskatījušas par "nepareizo" vai "slikto" savu daļu. Šis mūsu stāsts dejā bija par atzīšanu un pieņemšanu, par to, ka mēs esam daudz vairāk nekā tikai sabiedrības uzliktās etiķetes. Atgūstots savu pirmatnējo būtību, mēs ne tikai atjaunojām savas iekšējās harmonijas sajūtu, bet arī ieguvām jaunu, drosmīgu un, jā- jauneklīgu, spēcīgu enerģiju. Ķermeņa atklājums Nākamais posms mūsu ceļojumā bija fizisko vingrinājumu sērija - stiepšana un vilkšana, kas palīdzēja mums izpētīt un iepazīt mūsu ķermeņus. Ir svar...

Kādu laiku klusēju. Nevis tāpēc, ka nebija ko teikt… Tie, kas mani pazīst, zina, ka varu runāt stundām un dienām ilgi😊 Šoreiz – vai vajag? Ir tik ļoti daudz informācijas un tā pieaug gandrīz par 15% katru mēnesi, tāpēc cilvēkam kļūs arvien grūtāk izsekot tam, kas notiek pasaulē. Es runāju par internetu, jo klātienē mēs praktiski nesarunājamies. Manuprāt, ir jāapstājas. Ikdienā mēs “noskrollējam” kilometrus ar ziņām un rakstiem, caur sev izlaižam svešu cilvēku tekstus un ieteikumus, brīdinājumus un mudinājumus. Tie nav Jūsu teksti, šo informāciju ir sagatavojis cilvēks, kuram tieši tāpat kā Jums ir sadzīviskas problēmas, ir savi trūkumi un sava karma. Lai arī cik spēcīgs “čenelētājs” šis cilvēks būtu, viņa “lejuplāde” būs viņa pieredzē balstīta, citādi lielākoties nav iespējams. Nenoliegšu ir Lielie Meistari, taču tādus Jūs diezin vai atradīsiet internetā. Kāpēc es “piesārņoju” internetu, palielinot informācijas apjomu? Kaut kā jau statistika “jāatšķaida” 😊 Dzīve ir ārpusē! Lai skais...

                Ceļš uz "latvietes JOGU" Es izstāstīšu Tev stāstu un Tu varēsi izlemt, vai 1.jūlijā Tev ir jādodas uz “latvietes JOGAS” dienas nodarbību Bramaņos. Šī gada sākumā “piedzima”, radās Marta Rāma, viņa tika aktivizēta pateicoties rūnu meistarei Sandrai Bragi. Skolotāja Bragi kādā no nodarbībām palūdza, lai mēs aktivizējam savu vārdu caur rūnām. Tā radās RĀMA; Raido Ansuz Mannaz Ansuz Raido-sava uzdevuma, savas sūtības un pienākuma piepildīšana, cilvēka dzīves cikls, izpausme kustībā; Ansuz- cilvēka garīgā dzīve, saikne ar dieviem,   zināt savu ceļu, zināt kurp doties, sakrālo zināšanu nesējs; Mannaz- cilvēks kā personība, cilvēks- vieds un zinošs, spēja attīstīties caur sapratni un dalību, iesaistīšanos. RĀMA- tā, kura palīdz ieraudzīt dievišķā cilvēka dievišķo ceļu. Un Marta jau sen bija mans otrais vārds, taču nekad tā īsti sevi neasociēju ar šo vārds. Vārds Marta savu spēku ieguva caur Rāmu. Soli pa solim info...

  Attiecības, ne tikai pāru, ļoti bieži salīdzina ar krūzi vai vāzi, vai kādu citu trauku… Kaut kādā posmā, domāju, attiecību izaugsmes, attīstības posmā, tā arī ir. Ir posms, kurā mēs saudzējam attiecības, piepildām tās, rūpējamies, lai neviens no ārpuses mūs netraucē, paši dodam uz āru tikai un vienīgi to, kā mums ir par daudz vai to, ko vēlamies. Ir attiecības, kuras savu dzīves ciklu arī var nodzīvot “krūzes” modelī, bet ir tādas, kurām paliek par šauru krūzē. Attiecības attīstās, tās pilnveidojas kopā ar mums un kādā brīdī telpa, kuru mēs esam atvēlējuši attiecībām, kļūst tām par šauru un, “krūze” plīst. “Saplēstās krūzes” scenāriji: Saplēstu krūzi var salīmēt, taču tā vairāk nebūs tā krūze, kura bija līdz šim. Mēs centīsimies izturēties kā ierasts, taču kaut kur dziļi mūsos “gruzdēs” aizvainojums, sāpes un ciešanas. Saplēstu krūzi var izmest. Var veidot jaunas attiecības, var dzīvot bez attiecībām. Un vēl ir iespēja paskatīties uz attiecībām pāri “krūzei”, tas nozīmē,...

 E s nevarēšu aprakstīt Tavu kaisli, es nevarēšu Tev aprakstīt Tavu maigumu, es nevarēšu Tev aprakstīt tavu Mīlestību. To nevar aprakstīt otram, to katrs pārdzīvo citādi. Katrs individuāli var pārdzīvot maigumu, kaisli un mīlestību, tāpēc apraksts par šīm sajūtām katram būs savs, kas veidots no mūsu pieredzes, mūsu vēlmēm un vilšanos, mūsu sapņiem un ilūzijām. Cilvēks var kļūdīties un pārprast šo sajūtu aprakstus, interpretācijas, bet viņš nekad nekļūdīsies tajā īstumā, ko sajutīs/ sajūt šīs sajūtas pārdzīvojot. Tik vienkārša patiesība- pārdzīvojums ir īstā valodā, kurā mēs saprotamies. A tkal atvērties pārdzīvojumam, zinot, kāda bijusi  iepriekšējā pieredze, ir liela uzdrīkstēšanās un drosme, taču nodzīvot atlikušo mūžu sevis žēlošanā par neizdošanos, manuprāt, ir dzīves izniekošana. Kādi ir ieguvumi ļaut sev atkal sajust, ļaut sev mirdzēt, ļaut sev paskatīties uz partneri ar maigumu un vēlmi? Patīkamās un aizmirstās tirpas ķermenī, vēderā “tauriņi” un satraukums, acīs mird...

  Vai tiešām tas var notikt Ziemassvētkos? Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai, es esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt, iedvesmot… es esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”, uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt… es esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts, pabarots un samīļots. Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan z...

  Šodien vēlējos padalīties ar to, kas esmu es, nevis es kā “birkas”, ar kurām mani varētu aplīmēt, bet es kā Es. Es katru dienu piedzīvoju Dievišķās perfekcijas manifestāciju manā dzīvē. Un tieši “Dievišķās perfekcijas” nevis manas perfekcijas, jo mana perfekcija bez Dieva klātbūtnes bija falša, tur no manis nebija nekā (bija kaut kas no mammas, tēta, brāļa, māsām, tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un pasniedzējiem, no draugiem un draudzenēm, no visiem pa mazliet). Piedzīvojot Dievišķo perfekciju, arī bēdas, skumjas un nelaimes ir dzīvas, atklāsmes un izaugsmi nesošas, viņas, iespējams, nebūtu saprotamas, ja es skatītos caur savu perfekciju, kur ir labie un ir sliktie, ir balts un ir melns, kur ir manējie un tavējie un vēl tādi, kuri par to visu spriež, bet viņas noteikti ir saprotamas, ja raugāmies caur tukšumu, ja skatāmies mīlestības acīm. Šajā laikā esmu piedzīvojusi daudzu lielisku ideju rašanos un plānu realizēšanos. Bija jāļaujas jaunajam ienākt, bija jāļaujas jaunais ...

Vēl dažas nedēļas var pakavēties šajā gadā: kas izdarīts, kur būts, kas redzēts? Mans 2020-tais sākās Nepālā, skaistā ciemā, netālu no vietas, kur mans vīrs pirms vairākiem gadiem atklāja priekš sevis Vipassana meditācijas dziļumu, Begnasā (Begnas). Atrodoties Himalajos nav iespējams nejust to, ka esi daļa no Visa, ka esi daļa no Lielā, meditācijas šajās vietās ir stipras, skaidras, tai pat laikā nepiespiestas un tīras. Tieši šeit mēs sapratām, ka drīz dosimies uz Sicīliju. Jau februārī mēs bijām ceļā. Mēs trijatā devāmies cauri visai Eiropai uz Sicīliju.  Es varu nedaudz “pieliet” manam rakstītajam dramatismu... un tad visā pasaulē tika izsludināts pandēmijas stāvoklis, ieskaitot, ka Eiropā uzliesmojuma centrs bija Itālija. Ja vienkārši, tad mēs devāmies pa ceļu, kuru mums jau bija sagatavots no “Augšas”, braucām pa “Laimas pēdiņām”. Mēs pirmo reizi ceļojām ar "kemperi"- tiem, kas to ir darījuši, ir zināms, kādas priekšrocības ir šādai neatkarīgai, brīvai ceļošanai, savu...

  Ik rītu piecelties, lai piedzīvotu dienu. Kā piedzīvot dienu? Ļauties straumei..., varbūt,...tad vakarā skatīties, kas no tā visa sanācis..., varbūt. Atzīšos, arī manā dzīvē bija tāds posms, ļāvos dienas plūdumam, viegli, pat aizraujoši. Situācijas un notikumi tevi ved pa “taciņu”, reizēm “ceļu”, dažreiz pat uzved uz “šoseju/ lielceļu”, ar ļoti lielu atļauto braukšanas ātrumu. Tādos gadījumos, ātri “nomuku” mājiņā. Pēc kāda laika, pateicoties manam Skolotājam, es sapratu, kas mani ir biedējis no atrašanās uz “šosejas”, ziniet, ar ļaušanos un plūšanu vien ir par maz, lai piedzīvotu dienu, ir jāiemācās apzināti piedzīvot dienu. Un tad atrašanās uz “šosejas/ lielceļa”, kur viss notiek lielā ātrumā, vairs nav bieds. Apzināšanās, manuprāt, augstākā no Mīlestības formām. Apzināšanās ietver sevī visu, visu, ko mēs spējam šajā dzīvē piedzīvot, un Apzināšanās aug līdz ar mums., sasniedzot kulmināciju: ka esi daļa no Visa. “Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās d...

     Kad sabrukusi mana ideālā pasaule... Es dzīvoju ideālā pasaulē. Katru rītu mostos, vingroju vai skrienu gar jūru (draudzene teica, ka nodarbības svaigā gaisā, esot lieliskas), tad pie spoguļa saku, cik ļoti sevi mīlu (izlasīju, ka ikreiz, kad esmu pie spoguļa, tas ir jāsaka, tas palīdz ...). Tad veselīga, svaigi spiesta suliņa..., jā, esmu sevi pamodinājusi, mans rīts ir lielisks, diena var sākties. Modinu vīru, bērnus, gatavoju brokastis, fonā kāda mierīga, plūstoša mūzika (kaut kas no herciem, kas nomierina prātu), jā, es esmu mierīga, smaidīga. Man viss ir ideāli... buča bērniem pirms skolas, buča vīram... Tad eju vai braucu uz darbu. Man diena paiet smaidot, laipni runājot ar kolēģiem, klientiem, ak, viss izdodas, viss ir lieliski! Tad, ceļā uz veikalu... pag’, tam nebija jānotiek, vismaz ne ar mani, manā pasaulē taču viss ir ideāli, tas nenotiek ar mani...  Par ko man tas? Es taču visu tik daru pareizi, es taču cenšos visu darīt pareizi. Visus mīlu, mīlu se...

  "21.Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. 24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā." (1.Moz.2.21.-25.) Paldies, Tev Dievs, ka esi mūs radījis tādus, lai mēs varētu dzīvot pārī, attiecībās, varētu dzīvot laulībā. Individuāli es varu sasniegt daudz: varu iegūt vienu augstāko izglītību pēc otras, varu sertificēt sevi visādās jomās, varu vadīt gan automašīnas, lidmašīnas, gan lielus uzņēmumus; es pat sasniedzu savus individuālos garīgos mērķus: meditēju, saprotu to, ko saka viedie skolotāji, p...

Mums ir paveicies, ka ģimenē ir pievienojies mazulis- gadu un dažus mēnešus veicais Benedikts. Pateicoties viņam arī es mācos. Lielai daļai no mums visgrūtāk ir iedzīvināt pozitīvismu un izskaust noliegumu, kas mums no mazām dienām ir ieaudzinātas kā aizlieguma formas. Dzīvojot kopā ar Benediktu, cenšamies (cenšos (mācos, apgūstu, praktizēju) es, jo Jurim tas ir dabīgi) runāt bez noliegumiem. Tā vietā, lai teiktu: neliec tur pirkstus, apdedzināsies, sakām: esi uzmanīgs, tur ir karsts; tā vietā, lai teiktu: neej tur, nokritīsi, sakām: prātīgi, tur ir liels augstums, un, ja nu viņš tomēr iet un nokrīt, tad, nesakām: es taču teicu, ka nokritīsi, vajadzēja mani klausīt, bet gan palīdzam piecelties. Viņš lēnām pats apgūst robežas, pats mācās, un nedzird noliegumu, dzird atbalstu un motivāciju. Un skaistākais ir tas, ka arī es mācos: domāju, ko runāju, līdz ar to esmu kļuvusi rāmāka, manos vārdos ir vairāk pozitīvā, vairāk tīrības runā. Mūsu piemērs bija tam, ko esam apguvuši caur tādām ...

Ir daudz skaistu un iedvesmojošu mājas lapu, saukļu, grāmatu, apmeklētu semināru, iegūtu grādu...un vai bet..., tas viss īsti nedod to, ko budismā sauc un saprot par dzīvi bez ciešanām. Vai ir iespējams dzīvot bez ciešanām? Kā var dzīvot bez ciešanām? Mēģināsim iet to ceļu, kuru piedāvā Buda, - piedzīvot, pārdzīvot visas iegūtās zināšanas "uz savas ādas" un ieviest tās praksē, dzīvē un ikdienā.  Katra mūsu diena katram no mums ir atvērta grāmata un mums jāprot ir viņu izlasīt. Mēs, lasot ikdienā savu dzīvesgrāmatu, dalīsimies ar tās "ierakstiem", lai mudinātu, ievesmotu katru no jums lasīt savu grāmatu un piedzīvotu dzīvi bez ciešanām.