Ik rītu piecelties, lai piedzīvotu dienu.

Kā piedzīvot dienu? Ļauties straumei..., varbūt,...tad vakarā skatīties, kas no tā visa sanācis..., varbūt. Atzīšos, arī manā dzīvē bija tāds posms, ļāvos dienas plūdumam, viegli, pat aizraujoši. Situācijas un notikumi tevi ved pa “taciņu”, reizēm “ceļu”, dažreiz pat uzved uz “šoseju/ lielceļu”, ar ļoti lielu atļauto braukšanas ātrumu. Tādos gadījumos, ātri “nomuku” mājiņā. Pēc kāda laika, pateicoties manam Skolotājam, es sapratu, kas mani ir biedējis no atrašanās uz “šosejas”, ziniet, ar ļaušanos un plūšanu vien ir par maz, lai piedzīvotu dienu, ir jāiemācās apzināti piedzīvot dienu. Un tad atrašanās uz “šosejas/ lielceļa”, kur viss notiek lielā ātrumā, vairs nav bieds. Apzināšanās, manuprāt, augstākā no Mīlestības formām. Apzināšanās ietver sevī visu, visu, ko mēs spējam šajā dzīvē piedzīvot, un Apzināšanās aug līdz ar mums., sasniedzot kulmināciju: ka esi daļa no Visa.

“Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās dzīslās, cēlā ritumā plūst arī pa pasauli.

Tā ir tā pati dzīvība, kas līksmā priekā izlaužas no zemes trūdiem neskaitāmu zāļu stiebriņos, tā pati dzīvība, kas šalko visapkārt reibinošā lapu un ziedu viļņojumā.

Tā ir tā pati dzīvība, ko paisumā un bēgumā šūpo dzimšanas un miršanas okeāna šūpulis.

Es jūtu, ka manus locekļus spēcinājis šās dzīvības pasaules pieskāriens. Un es lepojos, ka manās dzīslās šai brīdī strāvo gadu tūkstošu dzīves pulss.” (Robinsdranats Tagore)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

"dzīvā Mīlestība" I

Tas brīdis, kad apzinies, ka Tavas attiecības kļūst "pieaugušas"

Pasaka par iekšiņu vai āriņu