Ik rītu piecelties, lai piedzīvotu
dienu.
Kā piedzīvot dienu? Ļauties
straumei..., varbūt,...tad vakarā skatīties, kas no tā visa sanācis..., varbūt.
Atzīšos, arī manā dzīvē bija tāds posms, ļāvos dienas plūdumam, viegli, pat
aizraujoši. Situācijas un notikumi tevi ved pa “taciņu”, reizēm “ceļu”, dažreiz
pat uzved uz “šoseju/ lielceļu”, ar ļoti lielu atļauto braukšanas ātrumu. Tādos
gadījumos, ātri “nomuku” mājiņā. Pēc kāda laika, pateicoties manam Skolotājam,
es sapratu, kas mani ir biedējis no atrašanās uz “šosejas”, ziniet, ar ļaušanos
un plūšanu vien ir par maz, lai piedzīvotu dienu, ir jāiemācās apzināti
piedzīvot dienu. Un tad atrašanās uz “šosejas/ lielceļa”, kur viss notiek lielā
ātrumā, vairs nav bieds. Apzināšanās, manuprāt, augstākā no Mīlestības formām.
Apzināšanās ietver sevī visu, visu, ko mēs spējam šajā dzīvē piedzīvot, un
Apzināšanās aug līdz ar mums., sasniedzot kulmināciju: ka esi daļa no Visa.
“Tā pati dzīvības straume, kas
dienām un naktīm strāvo manās dzīslās, cēlā ritumā plūst arī pa pasauli.
Tā ir tā pati dzīvība, kas līksmā
priekā izlaužas no zemes trūdiem neskaitāmu zāļu stiebriņos, tā pati dzīvība,
kas šalko visapkārt reibinošā lapu un ziedu viļņojumā.
Tā ir tā pati dzīvība, ko paisumā
un bēgumā šūpo dzimšanas un miršanas okeāna šūpulis.
Es jūtu, ka manus locekļus
spēcinājis šās dzīvības pasaules pieskāriens. Un es lepojos, ka manās dzīslās
šai brīdī strāvo gadu tūkstošu dzīves pulss.” (Robinsdranats Tagore)
Komentāri
Ierakstīt komentāru