Ziņas

Pasaka par iekšiņu vai āriņu

Attēls
  Vai tiešām tas var notikt Ziemassvētkos? Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai, es esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt, iedvesmot… es esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”, uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt… es esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts, pabarots un samīļots. Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan zinām

Dievišķā perfekcija ir mana vienīgā realitāte

Attēls
  Šodien vēlējos padalīties ar to, kas esmu es, nevis es kā “birkas”, ar kurām mani varētu aplīmēt, bet es kā Es. Es katru dienu piedzīvoju Dievišķās perfekcijas manifestāciju manā dzīvē. Un tieši “Dievišķās perfekcijas” nevis manas perfekcijas, jo mana perfekcija bez Dieva klātbūtnes bija falša, tur no manis nebija nekā (bija kaut kas no mammas, tēta, brāļa, māsām, tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un pasniedzējiem, no draugiem un draudzenēm, no visiem pa mazliet). Piedzīvojot Dievišķo perfekciju, arī bēdas, skumjas un nelaimes ir dzīvas, atklāsmes un izaugsmi nesošas, viņas, iespējams, nebūtu saprotamas, ja es skatītos caur savu perfekciju, kur ir labie un ir sliktie, ir balts un ir melns, kur ir manējie un tavējie un vēl tādi, kuri par to visu spriež, bet viņas noteikti ir saprotamas, ja raugāmies caur tukšumu, ja skatāmies mīlestības acīm. Šajā laikā esmu piedzīvojusi daudzu lielisku ideju rašanos un plānu realizēšanos. Bija jāļaujas jaunajam ienākt, bija jāļaujas jaunais pieņ

Mani 2020 desmit kvadrātmetri Mīlestības

Attēls
Vēl dažas nedēļas var pakavēties šajā gadā: kas izdarīts, kur būts, kas redzēts? Mans 2020-tais sākās Nepālā, skaistā ciemā, netālu no vietas, kur mans vīrs pirms vairākiem gadiem atklāja priekš sevis Vipassana meditācijas dziļumu, Begnasā (Begnas). Atrodoties Himalajos nav iespējams nejust to, ka esi daļa no Visa, ka esi daļa no Lielā, meditācijas šajās vietās ir stipras, skaidras, tai pat laikā nepiespiestas un tīras. Tieši šeit mēs sapratām, ka drīz dosimies uz Sicīliju. Jau februārī mēs bijām ceļā. Mēs trijatā devāmies cauri visai Eiropai uz Sicīliju.  Es varu nedaudz “pieliet” manam rakstītajam dramatismu... un tad visā pasaulē tika izsludināts pandēmijas stāvoklis, ieskaitot, ka Eiropā uzliesmojuma centrs bija Itālija. Ja vienkārši, tad mēs devāmies pa ceļu, kuru mums jau bija sagatavots no “Augšas”, braucām pa “Laimas pēdiņām”. Mēs pirmo reizi ceļojām ar "kemperi"- tiem, kas to ir darījuši, ir zināms, kādas priekšrocības ir šādai neatkarīgai, brīvai ceļošanai, savu
Attēls
  Ik rītu piecelties, lai piedzīvotu dienu. Kā piedzīvot dienu? Ļauties straumei..., varbūt,...tad vakarā skatīties, kas no tā visa sanācis..., varbūt. Atzīšos, arī manā dzīvē bija tāds posms, ļāvos dienas plūdumam, viegli, pat aizraujoši. Situācijas un notikumi tevi ved pa “taciņu”, reizēm “ceļu”, dažreiz pat uzved uz “šoseju/ lielceļu”, ar ļoti lielu atļauto braukšanas ātrumu. Tādos gadījumos, ātri “nomuku” mājiņā. Pēc kāda laika, pateicoties manam Skolotājam, es sapratu, kas mani ir biedējis no atrašanās uz “šosejas”, ziniet, ar ļaušanos un plūšanu vien ir par maz, lai piedzīvotu dienu, ir jāiemācās apzināti piedzīvot dienu. Un tad atrašanās uz “šosejas/ lielceļa”, kur viss notiek lielā ātrumā, vairs nav bieds. Apzināšanās, manuprāt, augstākā no Mīlestības formām. Apzināšanās ietver sevī visu, visu, ko mēs spējam šajā dzīvē piedzīvot, un Apzināšanās aug līdz ar mums., sasniedzot kulmināciju: ka esi daļa no Visa. “Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās dzīsl
Attēls
     Kad sabrukusi mana ideālā pasaule... Es dzīvoju ideālā pasaulē. Katru rītu mostos, vingroju vai skrienu gar jūru (draudzene teica, ka nodarbības svaigā gaisā, esot lieliskas), tad pie spoguļa saku, cik ļoti sevi mīlu (izlasīju, ka ikreiz, kad esmu pie spoguļa, tas ir jāsaka, tas palīdz ...). Tad veselīga, svaigi spiesta suliņa..., jā, esmu sevi pamodinājusi, mans rīts ir lielisks, diena var sākties. Modinu vīru, bērnus, gatavoju brokastis, fonā kāda mierīga, plūstoša mūzika (kaut kas no herciem, kas nomierina prātu), jā, es esmu mierīga, smaidīga. Man viss ir ideāli... buča bērniem pirms skolas, buča vīram... Tad eju vai braucu uz darbu. Man diena paiet smaidot, laipni runājot ar kolēģiem, klientiem, ak, viss izdodas, viss ir lieliski! Tad, ceļā uz veikalu... pag’, tam nebija jānotiek, vismaz ne ar mani, manā pasaulē taču viss ir ideāli, tas nenotiek ar mani...  Par ko man tas? Es taču visu tik daru pareizi, es taču cenšos visu darīt pareizi. Visus mīlu, mīlu sevi, mīlu dzīvi. Die

Garīgā prakse ir multidimensionāla kā Visums. iesākumā apgūstam sevi, tad sevi caur vīru, lai vēlāk visos tikai Dievišķo redzētu.

Attēls
  "21.Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. 24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā." (1.Moz.2.21.-25.) Paldies, Tev Dievs, ka esi mūs radījis tādus, lai mēs varētu dzīvot pārī, attiecībās, varētu dzīvot laulībā. Individuāli es varu sasniegt daudz: varu iegūt vienu augstāko izglītību pēc otras, varu sertificēt sevi visādās jomās, varu vadīt gan automašīnas, lidmašīnas, gan lielus uzņēmumus; es pat sasniedzu savus individuālos garīgos mērķus: meditēju, saprotu to, ko saka viedie skolotāji, p

Tīrība vārdos

Attēls
Mums ir paveicies, ka ģimenē ir pievienojies mazulis- gadu un dažus mēnešus veicais Benedikts. Pateicoties viņam arī es mācos. Lielai daļai no mums visgrūtāk ir iedzīvināt pozitīvismu un izskaust noliegumu, kas mums no mazām dienām ir ieaudzinātas kā aizlieguma formas. Dzīvojot kopā ar Benediktu, cenšamies (cenšos (mācos, apgūstu, praktizēju) es, jo Jurim tas ir dabīgi) runāt bez noliegumiem. Tā vietā, lai teiktu: neliec tur pirkstus, apdedzināsies, sakām: esi uzmanīgs, tur ir karsts; tā vietā, lai teiktu: neej tur, nokritīsi, sakām: prātīgi, tur ir liels augstums, un, ja nu viņš tomēr iet un nokrīt, tad, nesakām: es taču teicu, ka nokritīsi, vajadzēja mani klausīt, bet gan palīdzam piecelties. Viņš lēnām pats apgūst robežas, pats mācās, un nedzird noliegumu, dzird atbalstu un motivāciju. Un skaistākais ir tas, ka arī es mācos: domāju, ko runāju, līdz ar to esmu kļuvusi rāmāka, manos vārdos ir vairāk pozitīvā, vairāk tīrības runā. Mūsu piemērs bija tam, ko esam apguvuši caur tādām