Light in OM

  Attiecības, ne tikai pāru, ļoti bieži salīdzina ar krūzi vai vāzi, vai kādu citu trauku… Kaut kādā posmā, domāju, attiecību izaugsmes, attīstības posmā, tā arī ir. Ir posms, kurā mēs saudzējam attiecības, piepildām tās, rūpējamies, lai neviens no ārpuses mūs netraucē, paši dodam uz āru tikai un vienīgi to, kā mums ir par daudz vai to, ko vēlamies. Ir attiecības, kuras savu dzīves ciklu arī var nodzīvot “krūzes” modelī, bet ir tādas, kurām paliek par šauru krūzē. Attiecības attīstās, tās pilnveidojas kopā ar mums un kādā brīdī telpa, kuru mēs esam atvēlējuši attiecībām, kļūst tām par šauru un, “krūze” plīst. “Saplēstās krūzes” scenāriji: Saplēstu krūzi var salīmēt, taču tā vairāk nebūs tā krūze, kura bija līdz šim. Mēs centīsimies izturēties kā ierasts, taču kaut kur dziļi mūsos “gruzdēs” aizvainojums, sāpes un ciešanas. Saplēstu krūzi var izmest. Var veidot jaunas attiecības, var dzīvot bez attiecībām. Un vēl ir iespēja paskatīties uz attiecībām pāri “krūzei”, tas nozīmē, ka

 E s nevarēšu aprakstīt Tavu kaisli, es nevarēšu Tev aprakstīt Tavu maigumu, es nevarēšu Tev aprakstīt tavu Mīlestību. To nevar aprakstīt otram, to katrs pārdzīvo citādi. Katrs individuāli var pārdzīvot maigumu, kaisli un mīlestību, tāpēc apraksts par šīm sajūtām katram būs savs, kas veidots no mūsu pieredzes, mūsu vēlmēm un vilšanos, mūsu sapņiem un ilūzijām. Cilvēks var kļūdīties un pārprast šo sajūtu aprakstus, interpretācijas, bet viņš nekad nekļūdīsies tajā īstumā, ko sajutīs/ sajūt šīs sajūtas pārdzīvojot. Tik vienkārša patiesība- pārdzīvojums ir īstā valodā, kurā mēs saprotamies. A tkal atvērties pārdzīvojumam, zinot, kāda bijusi  iepriekšējā pieredze, ir liela uzdrīkstēšanās un drosme, taču nodzīvot atlikušo mūžu sevis žēlošanā par neizdošanos, manuprāt, ir dzīves izniekošana. Kādi ir ieguvumi ļaut sev atkal sajust, ļaut sev mirdzēt, ļaut sev paskatīties uz partneri ar maigumu un vēlmi? Patīkamās un aizmirstās tirpas ķermenī, vēderā “tauriņi” un satraukums, acīs mirdzums, apk

  Vai tiešām tas var notikt Ziemassvētkos? Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai, es esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt, iedvesmot… es esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”, uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt… es esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts, pabarots un samīļots. Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan zinām

  Šodien vēlējos padalīties ar to, kas esmu es, nevis es kā “birkas”, ar kurām mani varētu aplīmēt, bet es kā Es. Es katru dienu piedzīvoju Dievišķās perfekcijas manifestāciju manā dzīvē. Un tieši “Dievišķās perfekcijas” nevis manas perfekcijas, jo mana perfekcija bez Dieva klātbūtnes bija falša, tur no manis nebija nekā (bija kaut kas no mammas, tēta, brāļa, māsām, tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un pasniedzējiem, no draugiem un draudzenēm, no visiem pa mazliet). Piedzīvojot Dievišķo perfekciju, arī bēdas, skumjas un nelaimes ir dzīvas, atklāsmes un izaugsmi nesošas, viņas, iespējams, nebūtu saprotamas, ja es skatītos caur savu perfekciju, kur ir labie un ir sliktie, ir balts un ir melns, kur ir manējie un tavējie un vēl tādi, kuri par to visu spriež, bet viņas noteikti ir saprotamas, ja raugāmies caur tukšumu, ja skatāmies mīlestības acīm. Šajā laikā esmu piedzīvojusi daudzu lielisku ideju rašanos un plānu realizēšanos. Bija jāļaujas jaunajam ienākt, bija jāļaujas jaunais pieņ

Vēl dažas nedēļas var pakavēties šajā gadā: kas izdarīts, kur būts, kas redzēts? Mans 2020-tais sākās Nepālā, skaistā ciemā, netālu no vietas, kur mans vīrs pirms vairākiem gadiem atklāja priekš sevis Vipassana meditācijas dziļumu, Begnasā (Begnas). Atrodoties Himalajos nav iespējams nejust to, ka esi daļa no Visa, ka esi daļa no Lielā, meditācijas šajās vietās ir stipras, skaidras, tai pat laikā nepiespiestas un tīras. Tieši šeit mēs sapratām, ka drīz dosimies uz Sicīliju. Jau februārī mēs bijām ceļā. Mēs trijatā devāmies cauri visai Eiropai uz Sicīliju.  Es varu nedaudz “pieliet” manam rakstītajam dramatismu... un tad visā pasaulē tika izsludināts pandēmijas stāvoklis, ieskaitot, ka Eiropā uzliesmojuma centrs bija Itālija. Ja vienkārši, tad mēs devāmies pa ceļu, kuru mums jau bija sagatavots no “Augšas”, braucām pa “Laimas pēdiņām”. Mēs pirmo reizi ceļojām ar "kemperi"- tiem, kas to ir darījuši, ir zināms, kādas priekšrocības ir šādai neatkarīgai, brīvai ceļošanai, savu

  Ik rītu piecelties, lai piedzīvotu dienu. Kā piedzīvot dienu? Ļauties straumei..., varbūt,...tad vakarā skatīties, kas no tā visa sanācis..., varbūt. Atzīšos, arī manā dzīvē bija tāds posms, ļāvos dienas plūdumam, viegli, pat aizraujoši. Situācijas un notikumi tevi ved pa “taciņu”, reizēm “ceļu”, dažreiz pat uzved uz “šoseju/ lielceļu”, ar ļoti lielu atļauto braukšanas ātrumu. Tādos gadījumos, ātri “nomuku” mājiņā. Pēc kāda laika, pateicoties manam Skolotājam, es sapratu, kas mani ir biedējis no atrašanās uz “šosejas”, ziniet, ar ļaušanos un plūšanu vien ir par maz, lai piedzīvotu dienu, ir jāiemācās apzināti piedzīvot dienu. Un tad atrašanās uz “šosejas/ lielceļa”, kur viss notiek lielā ātrumā, vairs nav bieds. Apzināšanās, manuprāt, augstākā no Mīlestības formām. Apzināšanās ietver sevī visu, visu, ko mēs spējam šajā dzīvē piedzīvot, un Apzināšanās aug līdz ar mums., sasniedzot kulmināciju: ka esi daļa no Visa. “Tā pati dzīvības straume, kas dienām un naktīm strāvo manās dzīsl