Pasaka par iekšiņu vai āriņu
Vai tiešām tas var
notikt Ziemassvētkos?
Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai,
es
esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es
atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt,
iedvesmot…
es
esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”,
uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir
siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes
ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek
pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt…
es
esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts,
pabarots un samīļots.
Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan zināmiem, gan vēl nezināmiem cilvēkiem dāvanas svētkos, un man parādās kāds brīvs brīdis, tad vislabāk ir paskatīties, kādus online kursus (šobrīd klātienē vienkārši nav), kur atkal varu nodarbināt savu prātu, protams, ar domu, ka es izglītojos un apgūstu kaut ko jaunu, derīgu.
Galvenais, nesākt skatīties uz iekšpusi. Kāpēc?
Atbildi jau es zinu. Manī pašā ir tukšums, ko piepildu ar nemitīgu sevis dzīšanu uz
ārpusi- labāk, tālāk, skaistāk, mīļāk utt. Es esmu nogurusi, izdegusi, manī nav
gaismas, es pat neredzu, kur saņemt to mazumiņu gaismas, kas man nepieciešama.
Es sāku pagurt, sāku sev nepatikt, man sāk nepatikt cilvēki sev apkārt, kļūstu
viegli aizkaitināma, uzvelkos par sīkumiem, dusmojos, tad pārņem kauns, ka
nesavaldījos utt., es visiem palīdzu, bet man neviens…
Ir
mācības un skolotāji, ir zināšanas, kuras māca sievišķību, kuras māca ļauties
vājumam, māca izbaudīt to, ka esi sieviete ar saviem untumiem, domām un vēlmēm.
Cilvēkam vispār ir raksturīgi atrast kopēju “ļaunumu ārpusē” pret kuru cīnīties. Ne garos brunčos, dziesmu
dziedāšanā saulgriežos, ne bagātīgi klātos galdos, ne vējā plandošos matos un
laimīgos bērnos, nebūs manas laimes.
Kas
notiks, ja paņemšu vienu stundu sev, kas notiks, ja paskatīšos savā dziļumā?
Šīs
vienas stundas laikā es ieraugu savu lielumu, es ieraugu savu gaismu, es
atgūstu savu mieru un harmoniju.
Es
saprotu, ka nav manī vājas sievietes, ka nav manī upurīša, un uz pasauli raugos
kā dieviete, kā tā, kura zināj’, kad palīdzēt, un zināj’, kad rīkstes iedot.
Es
saprotu, cik ļoti disciplinētai man jābūt, cik ļoti man jāzina manis pašas
ceļš, cik jāpārzina savas vēlmes un vajadzības. Es saprotu, cik trausls ir
nedisciplinēts prāts, cik ātri viņš svešas vēlmes paņems par savām, cik ātri
viņš svešu uzvedību, svešas dusmas un iekāres paņems par savām.
Es
“…Zināju savu drošu sirdi, kā aso zobentiņu…”, es saprotu un cērtu to, kas nav
mans.
Man
pasaule ir dievišķi skaista, un, ja ir kas mazāk, tad es zinu, ka tā nav mana
pasaule, ka esmu “sapinusies” kādās citās dom-formās, es paņemu atkal stundu sev, lai atgrieztu savu pasauli dievišķi
skaistu.
Tieši
tāpat ir ar vīru un bērniem, viņi ir mani “barometri”; ja redzu, ka man
dievišķi perfektais bērns neuzvedas dievišķi perfekti, ja redzu, ka mans
dievišķi perfektais vīrs (es nemaz mazāk perfektu nevarēju izvēlēties) manās
acīs vairāk nav dievišķi perfekts, tad es atkal paņemu stundu sev, lai
atgrieztu savu pasauli dievišķi skaistu.
Lai
izdodas disciplinēti turēt savu pasauli dievišķi skaistu un ne mazāk!
Komentāri
Ierakstīt komentāru