Pasaka par iekšiņu vai āriņu


 

Vai tiešām tas var notikt Ziemassvētkos?

Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai,

es esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt, iedvesmot…

es esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”, uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt…

es esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts, pabarots un samīļots.

Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan zināmiem, gan vēl nezināmiem cilvēkiem dāvanas svētkos, un man parādās kāds brīvs brīdis, tad vislabāk ir paskatīties, kādus online kursus (šobrīd klātienē vienkārši nav), kur atkal varu nodarbināt savu prātu, protams, ar domu, ka es izglītojos un apgūstu kaut ko jaunu, derīgu. 

Galvenais, nesākt skatīties uz iekšpusi. Kāpēc?

Atbildi jau es zinu. Manī pašā ir tukšums, ko piepildu ar nemitīgu sevis dzīšanu uz ārpusi- labāk, tālāk, skaistāk, mīļāk utt. Es esmu nogurusi, izdegusi, manī nav gaismas, es pat neredzu, kur saņemt to mazumiņu gaismas, kas man nepieciešama. Es sāku pagurt, sāku sev nepatikt, man sāk nepatikt cilvēki sev apkārt, kļūstu viegli aizkaitināma, uzvelkos par sīkumiem, dusmojos, tad pārņem kauns, ka nesavaldījos utt., es visiem palīdzu, bet man neviens…  

Ir mācības un skolotāji, ir zināšanas, kuras māca sievišķību, kuras māca ļauties vājumam, māca izbaudīt to, ka esi sieviete ar saviem untumiem, domām un vēlmēm. Cilvēkam vispār ir raksturīgi atrast kopēju “ļaunumu ārpusē” pret kuru cīnīties. Ne garos brunčos, dziesmu dziedāšanā saulgriežos, ne bagātīgi klātos galdos, ne vējā plandošos matos un laimīgos bērnos, nebūs manas laimes.

 

Kas notiks, ja paņemšu vienu stundu sev, kas notiks, ja paskatīšos savā dziļumā?

Šīs vienas stundas laikā es ieraugu savu lielumu, es ieraugu savu gaismu, es atgūstu savu mieru un harmoniju.

Es saprotu, ka nav manī vājas sievietes, ka nav manī upurīša, un uz pasauli raugos kā dieviete, kā tā, kura zināj’, kad palīdzēt, un zināj’, kad rīkstes iedot.

Es saprotu, cik ļoti disciplinētai man jābūt, cik ļoti man jāzina manis pašas ceļš, cik jāpārzina savas vēlmes un vajadzības. Es saprotu, cik trausls ir nedisciplinēts prāts, cik ātri viņš svešas vēlmes paņems par savām, cik ātri viņš svešu uzvedību, svešas dusmas un iekāres paņems par savām.

Es “…Zināju savu drošu sirdi, kā aso zobentiņu…”, es saprotu un cērtu to, kas nav mans.

Man pasaule ir dievišķi skaista, un, ja ir kas mazāk, tad es zinu, ka tā nav mana pasaule, ka esmu “sapinusies”  kādās citās dom-formās, es paņemu atkal stundu sev, lai atgrieztu savu pasauli dievišķi skaistu.

Tieši tāpat ir ar vīru un bērniem, viņi ir mani “barometri”; ja redzu, ka man dievišķi perfektais bērns neuzvedas dievišķi perfekti, ja redzu, ka mans dievišķi perfektais vīrs (es nemaz mazāk perfektu nevarēju izvēlēties) manās acīs vairāk nav dievišķi perfekts, tad es atkal paņemu stundu sev, lai atgrieztu savu pasauli dievišķi skaistu.

Lai izdodas disciplinēti turēt savu pasauli dievišķi skaistu un ne mazāk!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mani 2020 desmit kvadrātmetri Mīlestības

Dievišķā perfekcija ir mana vienīgā realitāte