Tas brīdis, kad apzinies, ka Tavas attiecības kļūst "pieaugušas"

 

Attiecības, ne tikai pāru, ļoti bieži salīdzina ar krūzi vai vāzi, vai kādu citu trauku… Kaut kādā posmā, domāju, attiecību izaugsmes, attīstības posmā, tā arī ir. Ir posms, kurā mēs saudzējam attiecības, piepildām tās, rūpējamies, lai neviens no ārpuses mūs netraucē, paši dodam uz āru tikai un vienīgi to, kā mums ir par daudz vai to, ko vēlamies. Ir attiecības, kuras savu dzīves ciklu arī var nodzīvot “krūzes” modelī, bet ir tādas, kurām paliek par šauru krūzē. Attiecības attīstās, tās pilnveidojas kopā ar mums un kādā brīdī telpa, kuru mēs esam atvēlējuši attiecībām, kļūst tām par šauru un, “krūze” plīst.

“Saplēstās krūzes” scenāriji:

Saplēstu krūzi var salīmēt, taču tā vairāk nebūs tā krūze, kura bija līdz šim. Mēs centīsimies izturēties kā ierasts, taču kaut kur dziļi mūsos “gruzdēs” aizvainojums, sāpes un ciešanas.

Saplēstu krūzi var izmest. Var veidot jaunas attiecības, var dzīvot bez attiecībām.

Un vēl ir iespēja paskatīties uz attiecībām pāri “krūzei”, tas nozīmē, ka mēs ieplešamies gan tajā, kas esam mēs, gan tajā, ko mēs saucam par attiecībām. Mēs “saplēsto krūzi” paņemam kā zīmi, ka laiks doties tālāk, nevis pārtraukt attiecības, bet - tālāk, tas ir, attīstīties, tas ir paplašināt mūsu attiecības, pārcelt tās pāri “krūzes” domāšanai. Vai tas ir sarežģīti? Gan- jā, gan- nē. Viss atkarīgs no tā, cik liels ir mūsu ego, cik svarīgi esam mēs paši sev… Izaugt pāri “krūzes” domāšanai, nozīmē, saprast un apzināties personīgos ego aspektus, pieņemt un apzināties partnera ego aspektus un apzināties, ka partnerattiecības provocē vai izaicina, vai dod mums iespēju tikt galā, t.i. pieņemt sevī, apzināties, tos ego aspektus, kas citādi mums nekļūtu redzami, par kuru esamību mūsos mēs neuzzinātu.

 

Aizbēgt, izbeigt, pārtraukt ir vienkārši. Risināt, palikt un dzīvot laimīgi, katru dienu pilnveidojoties attiecībās ir Dieva svētība.

P.S. Šis nav stāsts par attiecībām, kurās izaugsmes jautājums ir tieši - pārtraukt.