Mani 2020 desmit kvadrātmetri Mīlestības

Vēl dažas nedēļas var pakavēties šajā gadā: kas izdarīts, kur būts, kas redzēts?

Mans 2020-tais sākās Nepālā, skaistā ciemā, netālu no vietas, kur mans vīrs pirms vairākiem gadiem atklāja priekš sevis Vipassana meditācijas dziļumu, Begnasā (Begnas). Atrodoties Himalajos nav iespējams nejust to, ka esi daļa no Visa, ka esi daļa no Lielā, meditācijas šajās vietās ir stipras, skaidras, tai pat laikā nepiespiestas un tīras. Tieši šeit mēs sapratām, ka drīz dosimies uz Sicīliju.

Jau februārī mēs bijām ceļā. Mēs trijatā devāmies cauri visai Eiropai uz Sicīliju. 

Es varu nedaudz “pieliet” manam rakstītajam dramatismu... un tad visā pasaulē tika izsludināts pandēmijas stāvoklis, ieskaitot, ka Eiropā uzliesmojuma centrs bija Itālija.

Ja vienkārši, tad mēs devāmies pa ceļu, kuru mums jau bija sagatavots no “Augšas”, braucām pa “Laimas pēdiņām”. Mēs pirmo reizi ceļojām ar "kemperi"- tiem, kas to ir darījuši, ir zināms, kādas priekšrocības ir šādai neatkarīgai, brīvai ceļošanai, savukārt, tiem, kuri nekad nav ceļojuši ar "kemperi", viennozīmīgi, iesaku.

Sešus lieliskus mēnešus es dzīvoju pilnīgi autonomu dzīvi, tur, kur vēlējos, ar tādu skatu pa logu, kādu tajā dienā gribēju. Piedzīvojot sākumā gan mīnus piecus grādus, gan vēlāk plus četrdesmit, gatavojot savus iemīļotos ēdienus, savā virtuvē, ejot savā dušā, guļot savā gultiņā.

Tie desmit kvadrātmetri, kuros mēs trijatā nodzīvojām pusgadu, ir skaistākais šī gada notikums, tuvums, mīļums un paļaušanās, kas dzimusi desmit kvadrātmetros, ir dāvana no 2020, par kuru mēs sakām- paldies!

Ne jau izolācija ir tā, kuras dēļ ir palielinājusies vardarbība, nevis izolācijas vai aizliegumu dēļ cilvēki kļūst neiecietīgi viens pret otru- un, pirmkārt, pret ko? Pret savu tuvāko.

Mums, ir iedota dāvana- beidzot varam iepazīties ar tiem, kas mums ir blakus, iepazīties ar tiem, ar kuriem kopā dzīvojam. Un, ja kaut kādu iemeslu dēļ, mēs ieraugām ko citu, nekā bijām domājuši, tad, sākam strādāt ar sevi, lēnām no iluzorās pasaules, no pasaules, kuru paši sev radījām, dodaties uz to, kurā patiesi dzīvojam. Sākam strādāt ar saviem ego, saviem pieprasījumiem: es gribu, man vajag. Īsta Mīlestība nepieprasa, īsta Mīlestība dod- dod no sevis labāko, jebkādos apstākļos, pie jebkādiem nosacījumiem. Un spēku došanai, šo Lielo, Milzīgo Gaismu ir iespējams saņemt, ja skats ir vērsts uz Dievu.

Daudz ir dzirdēts par kalpošanu Dievam, par lūgšanām Dievam, tieši dzīvošana katru dienu Dievā, ir patiesība, caur kuru mēs varam dzirdēt sevi, Dievišķo, mīlošo sevi. Un tad nenāksies dzirdēt: “Jā, es ticu Dievam, bet man taču bērni jābaro.”, tad ticība uz Dievu būs vienīgā patiesība.

Jā, ar šādu patiesību, es 2020- to sagaidīju Nepālā, pusgadu jeb visu “pandēmijas pirmā viļņa laiku” nodzīvoju Itālijā un laimīga, ar laimīgu vīru, laimīgu bērnu atgriezos Latvijā.

Nav jādodas peklē, lai satiktu Dievu, ir jāpamostas! 

Kā filmā “Matrix”, cik daudzi ir gatavi uzzināt par sevi patiesību? Padomājam...