Garīgā prakse ir multidimensionāla kā Visums. iesākumā apgūstam sevi, tad sevi caur vīru, lai vēlāk visos tikai Dievišķo redzētu.

 

"21.Un Dievs Tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku; un tas aizmiga, un Viņš izņēma vienu no viņa ribām, aizpildīdams vietu ar miesu. 22 Šo ribu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs Tas Kungs izveidoja par sievu un pieveda to pie cilvēka. 23 Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta. 24 Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu."25 Un tie abi - cilvēks un viņa sieva - bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā." (1.Moz.2.21.-25.)

Paldies, Tev Dievs, ka esi mūs radījis tādus, lai mēs varētu dzīvot pārī, attiecībās, varētu dzīvot laulībā.

Individuāli es varu sasniegt daudz: varu iegūt vienu augstāko izglītību pēc otras, varu sertificēt sevi visādās jomās, varu vadīt gan automašīnas, lidmašīnas, gan lielus uzņēmumus; es pat sasniedzu savus individuālos garīgos mērķus: meditēju, saprotu to, ko saka viedie skolotāji, palīdzu mūsu mazajiem brāļiem un māsām. Viss ideāli.

Un tad seko tas, par ko es Tev pasakos, Dievs. Es pasakos Tev par vīru!

Katram no mums paziņu pulkā ir kāds, kurš dzīvo jau otrās un iespējams trešās laulībās. Jautājums, kāpēc? Kas ir tas, kas pārvērš mūsu princi, mūsu “šoreiz īsto mīlestību”, par “kārtējo izgāšanos”. Jā, un tagad dzīvojam laikā, kad nav jāpiepūlās, ja nesanāca, šķiramies un metamies nākošajās attiecībās. Un šo esošo dzīvi mēs varam nosaukt par “izmēģinājumu dzīvi”, cerot, ka nākošajā mums viss būs kā ... ( jā, kas ir tas, kādas attiecības mēs gribam? Vai ir kāds šablons?)

Mans ievads būtībā bija domāts, lai mēs paskatītos uz vīrieti sev blakus, uz savu vīru, un pateiktu sev, ka tieši šībrīža attiecības ir tās, kuras ir īstās, īstāku vairāk nebūs. Zeme mūs ir izdziedinājusi no karmiskajām attiecībām, esošās attiecības lielākoties ir tās, kurās kopā ir savesti ideālie partneri. Ir jānotic Dieva plānam, ja esat kopā un vēl jo vairāk, ja jums ir kopīgi bērni.

Mājās mēs esam tās, kuras veido auru, lauku un noskaņojumu, mēs esam tās, kuras var pabarot ģimeni ar tīru, baltu ēdienu, esam tās, kas var uzvilkt vīram, bērniem tīru, baltu kreklu, kreklu fizisko un to, kas pasargās no ļaunām mēlēm, skaudības un slimības; mēs esam tās, kuras novēlēs labu veselību, labu ceļu, un mēs esam tās, kuras zinās, kas un cik daudz šajos vārdos ir ielikts.

Varu padalīties ar sievas, ģimenes pavarda turētājas himnu. Skaitiet, dziediet to no rītiem, pusdienās, vakaros, līdz katrā pantiņā sajutīsiet sevi, sajutīsiet gaismu, ko sniedzam saviem mīļajiem, līdz sajutīsiet, ka teicienos : “vājais dzimums”, “laiks sev”, pirms un pēc dzemdību un visādu citu “padarīšanu” nav patiesības; līdz sajutīsiet atbildību par katru nodzīvoto stundu, šiet uzsveru nodzīvoto, kad mēs dzīvojam, mēs plaukstam, mēs esam skaistas, mūsu kustības, valoda, runa ir rāmas, mēs pašas esam dzīve, kurā labprāt dzīvo mūsu ģimene. Lai top!

Lai bij’ vārdi, kam bij’ vārdi,   

Man pašai stipri vārdi;

Daigaviņu noturēju,

Mietu dūru vidiņā.

Atbildības uzņemšanās par katru vārdu, ko esam laidušas pari lūpām, mēs ticam, ka mūsu ģimene ir vesela un skaista, tāpēc nav vietas mūsu runā negatīvajam. Daugaviņa- jā, tik liela ir mūsu emociju upe, un mēs viņu pārvaldam, neļaujam vaļu- ar vidū durtu mietu izbeidzam 

 Avotā guni kūru,

Caur akmeni dūmi kūp;

Caur mēnesi diegu vēru,

Tur zied zelta purenīši.

 Savu dienu pavadām ar Dieviņu, tāpēc varam salīgot tēvu ar dēlu, varam skaistu ieraudzīt to, ko citi neredz, vai kam citi netic, vai sen jau ar roku atmetuši. Zinām gadskārtas, mēness fāzes, mēs esam viedas.

No akmeņa lūku plēšu,

Nevar gala izdabūt;

No ūdeņa rakstu rakstu,

Nevar raksta izrakstīt.

 Tas, ko citi neredz, nesaprot, ir mūsu spēks un nevis vājumā ir mūsu spēks, kas ir daļa no manipulāciju spēles, kurā mēs nepiedalamies. Mēs runājam maz, nepļāpājam, neapspriežam notikumus, citu dzīves. Esam tiešas, kā karsts nazis, neesam liekulīgas

 

Saka rakstu zinātāji-

Gana grūta rakstīšana;

Kas nemāk, tam bij’ grūti,

Kas mācēja, tam bij’  viegli.

 Iesākumā nekas nešķiet viegli, ja mēs sākam un solīti pa solītim, rītu un dienu pēc dienas dzīvojam saskaņā ar savu dievišķo ritmu, tad mums viss izdosies, jo tas, ko mēs mākam vai nē, ir mūsu katras pašas uzlikta robeža, kurai pāri ir jāgrib tikt, pat drīzāk- neticēt šādām robežām.

 

Es lasīju tās zīmītes,

Ko saulīte atsūtīja;

Še krustiņš, te krustiņš,

Vidū balta atslēdziņa.

 Tagadnes spēks, meditācija, jā, mēs pieliekam krustus uz atmiņām un pieliekam krustus uz ilūzijām par nākotni, Dieviņš, Saulīte mums atslēdziņu iedeva, iedeva Tagadni. Teikšu stipri: Gremdējoties atmiņās vai domājot par rītdienu, mēs nogalinām Tagadni.

Deviņkārtu jostu tinu

Apkārt dižu ozoliņu,

Cirta čūska, dzēla bite,

Ne lapiņa nedrebēja.

 Mūsu vīri mums ir diži ozoli, viņi ir tie, kas pārstāv mūs ārpusē, mūs fiziskais spēks. Tik, cik mums jaudas mēs tinam jostas deviņās kārtas, lai netiek sveša salna klāt. Mēs uzsildām temperatūru ārpusē, ja vīrs aizmirsa jaku un nekad nepārmetam, ka to ir aizmirsis.

 

Dieviņš taisa dzelzu sētu

Apkārt manu mājasvietu;

Dieviņš taisa zelta sētu

Apkārt manu augumiņu.

 Paļaušanās uz Dievu un dzīvošana pēc Dieva plāna ir vienīgais, kas var mūs interesēt. Ja mēs zinām, ka brokastīs jācep kruasāni, tad mēs ejam uz veikalu astoņos no rīta un cepam kruasānus, jo tas būs rīta baltais ēdiens ģimenei, un nav svarīgi, ka iepriekšējā vakarā bijāt jau sagatavojusi sagataves šīm brokastīm. Darot pareizas darbības, darbības pēc Dieva plāna, mēs sevi un mūsu mīļos pasargājam. 

 

Ko varēja man darīt,

Ko manai galviņai:

Dzelzu kalta man galviņa,

Tēraudiņa dvēselīte.

Tāds nu ir mūsu spēks. Un paldies, Dievam, ka dzīvē pienāk brīdis, kad prāts ir kļuvis rāms un mūsu galviņai neko nevar padarīt sveša salna, jo esam izpratušas, kas esam mēs pašas.

Paldies!