Manuprāt, ir jāapstājas.

    Kad sabrukusi mana ideālā pasaule...

Es dzīvoju ideālā pasaulē. Katru rītu mostos, vingroju vai skrienu gar jūru (draudzene teica, ka nodarbības svaigā gaisā, esot lieliskas), tad pie spoguļa saku, cik ļoti sevi mīlu (izlasīju, ka ikreiz, kad esmu pie spoguļa, tas ir jāsaka, tas palīdz ...). Tad veselīga, svaigi spiesta suliņa..., jā, esmu sevi pamodinājusi, mans rīts ir lielisks, diena var sākties. Modinu vīru, bērnus, gatavoju brokastis, fonā kāda mierīga, plūstoša mūzika (kaut kas no herciem, kas nomierina prātu), jā, es esmu mierīga, smaidīga. Man viss ir ideāli... buča bērniem pirms skolas, buča vīram... Tad eju vai braucu uz darbu. Man diena paiet smaidot, laipni runājot ar kolēģiem, klientiem, ak, viss izdodas, viss ir lieliski!

Tad, ceļā uz veikalu... pag’, tam nebija jānotiek, vismaz ne ar mani, manā pasaulē taču viss ir ideāli, tas nenotiek ar mani...  Par ko man tas? Es taču visu tik daru pareizi, es taču cenšos visu darīt pareizi. Visus mīlu, mīlu sevi, mīlu dzīvi. Dievs, par ko man tas? Vai arī: Kāpēc? Kāpēc tā notika? Vai es kaut kur kļūdījos? Ko es izdarīju nepareizi?

...vienā gadījumā, nepieņemam mūsu ideālās pasaules sabrukšanu, mēģinām rast atbildes pie Dieva, neatzīstot, ka ne Dieva ideālā pasaule sabruka, bet mūsu priekšstats par perfekciju, par balto, par labo, taisnīgo un godīgo.

... otrā gadījumā, mēs varam iedzīvoties mazvērtības un upurīša kompleksos.

... protams, vēl ir agresīvākas formas-kā citu vainošana, dusmu izlāde, bet šoreiz ne par to.

Ir svarīgi apstāties. Saprast- kas ir Dieva plāns uz mani? Sadzirdēt- ko Dievs uz mani saka? Lai varētu sadzirdēt savu sirdsbalsi, jāatbrīvojas no visiem Es un visiem Mans. Ego, kurš ir izaudzis līdz ar mums, ir jāatlaiž.

Lielai daļai tādi apzinātie, acīm redzamie Ego aspekti jau ir ieraudzīti, ar tiem jau ir pastrādāts un no tiem esam atbrīvojušies, bet līdz dziļajiem bez īpašas atklāsmes par sevi, saviem bērnības un karmiskajiem ierakstiem nemaz netiek.

Labākais, ko varam ar sevi darīt, ir meditācijas. Budistu mācības savu tīrību ir saglabājuša,s pateicoties cieņai un pazemībai pret skolotājiem, jo tie ir nesuši mācības tīrību un nav lāvuši skolniekam, neizprotot mācības būtību un dziļumu, mācību izmantot nemākulīgi, savtīgi. Skolotājs skolnieku pavada līdz skolnieks ir skolotājs. Bieži tas ir ļoti garš ceļš, bet abas puses apzinās, ka tas ir svēts ceļojums.  Dievišķās mācības gudrība un viņas saglabāšana ir skolotāju augstākais uzdevums.

Esam atvērti katrs savam skolotājam. Paldies!