Light in OM

Kādu laiku klusēju. Nevis tāpēc, ka nebija ko teikt… Tie, kas mani pazīst, zina, ka varu runāt stundām un dienām ilgi😊 Šoreiz – vai vajag? Ir tik ļoti daudz informācijas un tā pieaug gandrīz par 15% katru mēnesi, tāpēc cilvēkam kļūs arvien grūtāk izsekot tam, kas notiek pasaulē. Es runāju par internetu, jo klātienē mēs praktiski nesarunājamies. Manuprāt, ir jāapstājas. Ikdienā mēs “noskrollējam” kilometrus ar ziņām un rakstiem, caur sev izlaižam svešu cilvēku tekstus un ieteikumus, brīdinājumus un mudinājumus. Tie nav Jūsu teksti, šo informāciju ir sagatavojis cilvēks, kuram tieši tāpat kā Jums ir sadzīviskas problēmas, ir savi trūkumi un sava karma. Lai arī cik spēcīgs “čenelētājs” šis cilvēks būtu, viņa “lejuplāde” būs viņa pieredzē balstīta, citādi lielākoties nav iespējams. Nenoliegšu ir Lielie Meistari, taču tādus Jūs diezin vai atradīsiet internetā. Kāpēc es “piesārņoju” internetu, palielinot informācijas apjomu? Kaut kā jau statistika “jāatšķaida” 😊 Dzīve ir ārpusē! Lai skais

                Ceļš uz "latvietes JOGU" Es izstāstīšu Tev stāstu un Tu varēsi izlemt, vai 1.jūlijā Tev ir jādodas uz “latvietes JOGAS” dienas nodarbību Bramaņos. Šī gada sākumā “piedzima”, radās Marta Rāma, viņa tika aktivizēta pateicoties rūnu meistarei Sandrai Bragi. Skolotāja Bragi kādā no nodarbībām palūdza, lai mēs aktivizējam savu vārdu caur rūnām. Tā radās RĀMA; Raido Ansuz Mannaz Ansuz Raido-sava uzdevuma, savas sūtības un pienākuma piepildīšana, cilvēka dzīves cikls, izpausme kustībā; Ansuz- cilvēka garīgā dzīve, saikne ar dieviem,   zināt savu ceļu, zināt kurp doties, sakrālo zināšanu nesējs; Mannaz- cilvēks kā personība, cilvēks- vieds un zinošs, spēja attīstīties caur sapratni un dalību, iesaistīšanos. RĀMA- tā, kura palīdz ieraudzīt dievišķā cilvēka dievišķo ceļu. Un Marta jau sen bija mans otrais vārds, taču nekad tā īsti sevi neasociēju ar šo vārds. Vārds Marta savu spēku ieguva caur Rāmu. Soli pa solim informācija, zināšanas un pieredze sastājās

  Attiecības, ne tikai pāru, ļoti bieži salīdzina ar krūzi vai vāzi, vai kādu citu trauku… Kaut kādā posmā, domāju, attiecību izaugsmes, attīstības posmā, tā arī ir. Ir posms, kurā mēs saudzējam attiecības, piepildām tās, rūpējamies, lai neviens no ārpuses mūs netraucē, paši dodam uz āru tikai un vienīgi to, kā mums ir par daudz vai to, ko vēlamies. Ir attiecības, kuras savu dzīves ciklu arī var nodzīvot “krūzes” modelī, bet ir tādas, kurām paliek par šauru krūzē. Attiecības attīstās, tās pilnveidojas kopā ar mums un kādā brīdī telpa, kuru mēs esam atvēlējuši attiecībām, kļūst tām par šauru un, “krūze” plīst. “Saplēstās krūzes” scenāriji: Saplēstu krūzi var salīmēt, taču tā vairāk nebūs tā krūze, kura bija līdz šim. Mēs centīsimies izturēties kā ierasts, taču kaut kur dziļi mūsos “gruzdēs” aizvainojums, sāpes un ciešanas. Saplēstu krūzi var izmest. Var veidot jaunas attiecības, var dzīvot bez attiecībām. Un vēl ir iespēja paskatīties uz attiecībām pāri “krūzei”, tas nozīmē, ka

 E s nevarēšu aprakstīt Tavu kaisli, es nevarēšu Tev aprakstīt Tavu maigumu, es nevarēšu Tev aprakstīt tavu Mīlestību. To nevar aprakstīt otram, to katrs pārdzīvo citādi. Katrs individuāli var pārdzīvot maigumu, kaisli un mīlestību, tāpēc apraksts par šīm sajūtām katram būs savs, kas veidots no mūsu pieredzes, mūsu vēlmēm un vilšanos, mūsu sapņiem un ilūzijām. Cilvēks var kļūdīties un pārprast šo sajūtu aprakstus, interpretācijas, bet viņš nekad nekļūdīsies tajā īstumā, ko sajutīs/ sajūt šīs sajūtas pārdzīvojot. Tik vienkārša patiesība- pārdzīvojums ir īstā valodā, kurā mēs saprotamies. A tkal atvērties pārdzīvojumam, zinot, kāda bijusi  iepriekšējā pieredze, ir liela uzdrīkstēšanās un drosme, taču nodzīvot atlikušo mūžu sevis žēlošanā par neizdošanos, manuprāt, ir dzīves izniekošana. Kādi ir ieguvumi ļaut sev atkal sajust, ļaut sev mirdzēt, ļaut sev paskatīties uz partneri ar maigumu un vēlmi? Patīkamās un aizmirstās tirpas ķermenī, vēderā “tauriņi” un satraukums, acīs mirdzums, apk

  Vai tiešām tas var notikt Ziemassvētkos? Jau vairākus gadu desmitus man izdodas būt perfektai, es esmu izpalīdzīga, dāsna sabiedriskajā dzīvē: mani pietiek tikai uzrunāt, lai es atsauktos kādam labam darbam, kurā es varu palīdzēt citiem, atbalstīt, iedvesmot… es esmu ļoti laba mamma- bērnu draugi ir sajūsmā: “tev gan ir paveicies ar mammu!”, uz ģimenes svētkiem man māja ir pilna ar bērniem, mazbērniem, istabas ir siltas, smaržīgas, viss ir uzposts un tīrs, smaržo pīrāgi un visiem zem eglītes ir sagatavotas dāvanas, “kā tu visu vari paspēt?”; bērniem tikai atliek pajautāt, vai es varu palīdzēt un es tūlīt… es esmu ļoti laba sieva- tā izskatās no malas, vīrs ir tīrs, vienmēr sakopts, pabarots un samīļots. Kas es esmu sev? Es negribu atvēlēt sev laiku, lai atrastu atbildi, es meklēju jaunus un jaunus pienākumus ārpus sevis, lai pienākumu savu sevī nepildītu. Ja esmu paspējusi izdarīt visus darbus pa māju, ja esmu paspējusi palīdzēt visai pasaulei un esmu sagatavojusi gan zinām

  Šodien vēlējos padalīties ar to, kas esmu es, nevis es kā “birkas”, ar kurām mani varētu aplīmēt, bet es kā Es. Es katru dienu piedzīvoju Dievišķās perfekcijas manifestāciju manā dzīvē. Un tieši “Dievišķās perfekcijas” nevis manas perfekcijas, jo mana perfekcija bez Dieva klātbūtnes bija falša, tur no manis nebija nekā (bija kaut kas no mammas, tēta, brāļa, māsām, tantēm un onkuļiem, no skolotājiem un pasniedzējiem, no draugiem un draudzenēm, no visiem pa mazliet). Piedzīvojot Dievišķo perfekciju, arī bēdas, skumjas un nelaimes ir dzīvas, atklāsmes un izaugsmi nesošas, viņas, iespējams, nebūtu saprotamas, ja es skatītos caur savu perfekciju, kur ir labie un ir sliktie, ir balts un ir melns, kur ir manējie un tavējie un vēl tādi, kuri par to visu spriež, bet viņas noteikti ir saprotamas, ja raugāmies caur tukšumu, ja skatāmies mīlestības acīm. Šajā laikā esmu piedzīvojusi daudzu lielisku ideju rašanos un plānu realizēšanos. Bija jāļaujas jaunajam ienākt, bija jāļaujas jaunais pieņ