
Kad sabrukusi mana ideālā pasaule... Es dzīvoju ideālā pasaulē. Katru rītu mostos, vingroju vai skrienu gar jūru (draudzene teica, ka nodarbības svaigā gaisā, esot lieliskas), tad pie spoguļa saku, cik ļoti sevi mīlu (izlasīju, ka ikreiz, kad esmu pie spoguļa, tas ir jāsaka, tas palīdz ...). Tad veselīga, svaigi spiesta suliņa..., jā, esmu sevi pamodinājusi, mans rīts ir lielisks, diena var sākties. Modinu vīru, bērnus, gatavoju brokastis, fonā kāda mierīga, plūstoša mūzika (kaut kas no herciem, kas nomierina prātu), jā, es esmu mierīga, smaidīga. Man viss ir ideāli... buča bērniem pirms skolas, buča vīram... Tad eju vai braucu uz darbu. Man diena paiet smaidot, laipni runājot ar kolēģiem, klientiem, ak, viss izdodas, viss ir lieliski! Tad, ceļā uz veikalu... pag’, tam nebija jānotiek, vismaz ne ar mani, manā pasaulē taču viss ir ideāli, tas nenotiek ar mani... Par ko man tas? Es taču visu tik daru pareizi, es taču cenšos visu darīt pareizi. Visus mīlu, mīlu se...